? Kur lai rodam patiesību ,ja akli ticam vārdam „brīvība”? Izsakoties Riharda Kūļa vārdiem: „Pirmām kārtām morālais likums noteic gribu prāta spriedumā objektīvi un tieši; bet brīvība, kuras cēlonība noteicama tikai ar likumu, rodama tieši tur, kur tā visas tieksmes, tātad pašas personas vērtējumu ierobežo ar nosacījumu, lai tiktu ievērots tās tīrais likums.” Manuprāt, pār mūsu likteņiem uz dzīvi valda šīs teikumu jūras ,likumi. Mēs pakļaujamies tiem zaudējot savu brīvību. Vai brīvība ir tikai vārdi, kas iekļauti likumā un tādējādi rada mūs brīvus?: Es atļaušos teikt nē, jo tie ir skaisti uzburta ilūzija, ko rada secīgi salikti cilvēka vārdi. Ja jautātu tev – kur ir tava brīvība, vai spētu man atbildēt?
Patiesībā mums tā nepieder ,tā nepieder nevienam. „Brīvība” ir tik pat gaistošs tēls kā laime. Mēs priecājamies ,ka mēs varam būt tās daļa. „Vai cilvēks ir notiesāts būt brīvs?” – es atļaušos teikt, jā, skaidru atbildi tomēr nerodot...
…