Vai apgaismība latviešu literatūrā bija emancipējoša vai restriktīva

Apgaismotāji visai strikti vērsās pret latviešu folkloru, tautā sakņotajām tradīcijām, aizliedzot tās. Tautas kultūras dzīve bija ierobežota, tas, kas iepriekš bija daļa no viņu lauku sadzīves, apgaismības laikā tika atzīts par regresu veicinošu. Šī pazīme, manuprāt, visizteiktāk pierāda ierobežotības agresīvo raksturu.
Protams, jāņem vērā, ka restriktīvisms ir visai loģiska parādība apstākļos, kad apmācīšana ir jāsāk gandrīz no nulles ( cilvēks kā Tabula Rasa). Izglītošanas procesā ir iespējams iegrozīt zemnieka prātu pēc saviem uzskatiem, tāpēc arī šāds stāvoklis bija ērts konkrētu ideju ‘’iepotēšanai’’. Zemnieks, nespēdams objektīvi novērtēt realitāti, pieņem mācīto kā patiesību un seko tam. Šī apmācība līdzinās maza bērna apmācībai. Kā rakstījis Imanuels Kants : ‘’ Apgaismība ir iziešana no nepilngadības , kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ.’’ Zemnieks atrodas šajā viegli prātu sagrozošajā nepilngadības stadijā. Turpmākais pasaules redzējums atkarīgs no idejām, kuras tam tiek sniegtas.
Tomēr nevēlētos atzīt ,ka apgaismība ir tikai restriktīva. Apzīmējot to ar ārēji nesavienojamiem vārdiem – emancipējoši restriktīva, vēlos uzsvērt, ka tās emancipējošā puse ir izglītot, pielīdzināt prāta ziņā zemnieku augstākiem slāņiem, ‘’izcelt’’ viņu no Kanta apzīmētās nepilngadības, tā ir apgaismības redzamā puse. Pamatos tā ir restriktīva- subjektīvu viedokļu veidota, nereti ar mērķi manipulēt.
…