Cilvēks, jaunrade un progress
Abstraktā, simboliskā domāšana, kuru kā būtiskāko atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku uzsver E.Kasīrers, ir motivējusi cilvēku izpausties jaunradē, mākslā. Cilvēka vēlme izpaust savu dzīvi ir radījusi jaunu sfēru, kurā viņam sevi īstenot. Kasīrers runā par cilvēka paradoksu – pastāvīgiem centieniem balansēt starp konservatīvo un produktīvo. Cilvēks, no vienas puses, ir radoša būtne, kas vēlas izpaust sevi, atstāt aiz sevis kādu zīmi, radīt kaut ko paliekošu ārpus sevis paša. Šī vēlme ir cilvēka dabisks attīstības dzinulis. No otras puses, vienmēr tai līdzās pastāv arī centieni saglabāt esošo ierastību, tieksme pēc miera un kārtības, kas īstenojas konservatīvā pasaules uzskatā. Cilvēka dzīve šajā pasaulē ir pastāvīgs balanss starp šīm divām tendencēm, brīžiem arī cīņa starp tām.
„Cilvēces kultūru kopumā var raksturot kā progresīvu cilvēka pašatbrīvošanos” raksta Kasīrers, un mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par cilvēku un brīvību. Man netīk lietot vārdu „progress”, jo neredzu pamatu ticēt progresam mūsdienu pasaulē. Taču tieksme pēc brīvības un tās meklējumi caur pašizpausmi noteikti ir viens no cilvēku raksturojošiem lielumiem. „Cilvēkbūtme ir cilvēktapšana” nobeigumā definē Jaspers. Arī šī atziņā ietver sevī domu par progresu, taču šeit runa ir par individuālu progresu, katra cilvēka paša attīstību, kas notiek saskaņā ar viņa rīcību, izvēlēm. Cilvēks tāpat kā Rīga nekad nav „pabeigts”. Cilvēka esamība ir nepārtraukta tapšana, izvēles, kuras mēs nepārtraukti izdarām, veido mūsu dzīvi, pasauli mums apkārt un mūs pašus.
…
