Jau gadu gadiem daudziem ir iesīkstējis priekšstats, ka Latgale ir tā dēvētais depresīvais rajons, kur tautsaimniecības perspektīvas ir gluži bēdīgas un kur, vienkārši sakot, „nekas nenotiek”, bet tas nav gluži pareizs un ir nekorekts. Pēc ekonomiskās teorijas oficiāli to sauc par īpaši atbalstāmo reģionu. Šādas teritorijas lielākā vai mazākā mērā ir sastopamas ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs. Vienmērīga attīstība visā valsts teritorijā nekad nav notikusi. Šaubos, vai arī vajag mākslīgi par katru cenu attīstīt konkrētu valsts teritoriju. Piemēram, kādu vērienīgu ražotni ar ļoti lielu valsts atbalstu un līdzekļu piesaisti veidot jebkurā pilsētā Latvijā, kura atrodas īpaši atbalstāmajā reģionā, ja to pašu var izdarīt par būtiski mazākiem līdzekļiem Rīgā, Pierīgā vai kādā citā vietā. Latvija jau ir bijusi šādas situācijas priekšā, bet mākslīgā attīstīšana neko nedotu. Piemēram, ko dos, ja Ludzā ražos preci, kura tik un tā pēc tam būs jāved pārdot uz Rīgu vai jātransportē un Liepājas ostu. Loģiskāk varētu būt preču ražošana, kas būtu paredzēta un pieprasīta Krievijas tirgum, bet to traucē slēgtās robežas starp Latviju un Krieviju. Padomju Savienības laikā no Krievijas bija ļoti liels pieprasījums pēc visa veida produkcijas, bet mūsu dienās tas ir apturēts, kas traucē Latgales ekonomiskajai attīstībai. Es iesaku robežu šķērsošanas iespēju uzlabošanu, piemēram, robežpārejas punkta Vientuļi – Ludonka atvēršanu kravu autotransportam un jauna robežkontroles punkta Opoļi – Mogiļi izveidi, kā arī vēlētos uzsvērt nepieciešamību izveidot vietējo kontaktu tīklu. Lai arī robežu šķērsošana ir valsts un ES kompetences jautājums, tomēr reģionam ir iespējas ietekmēt valdību ar partiju, personisko kontaktu, kā arī ar masu mediju starpniecību.…
