Dievu dzīve attiecas arī uz visām pārējām dvēselēm, tad tā, kas ir visvairāk sekojusi kādam dievam un kļuvusi viņam līdzīga, izslien ratu vadītāja galvu ārējā telpā un piedalās riņķojumā. Iemesls kāpēc tik dedzīgi cenšas ieraudzīt patiesības lauku, ir tas, ka turienes pļavā ir piemērotas ganības dvēseles cildenākajai daļai un ka tur atbilstoši savai dabai barību rod spārni, kas ceļ dvēseli augšup. Ir spēkā šāds Adrastejas likums: dvēsele, kas, būdama kāda dieva līdzgaitniece, skatījusi kaut ko no patiesības, līdz nākamajam riņķojumam paliek neskarta un, ja viņa to spēj izdarīt vienmēr, vienmēr būs sveika. Bet, ja tā, nespēdama tikt līdzi, neko neierauga, un apstākļu sagadīšanās pēc aizmirstības un ļaunestības pārņemta, kļūst smaga, un, kļuvusi smaga, nolaiž spārnus un krīt zemē, tad, nosaka likums, pirmajā piedzimšanas reizē tādu vēl neiemitina nevienā dzīvnieka ķermenī. Tā, kas visvairāk redzējusi, nokļūst nākamā gudrības vai skaistuma mīlētāja, vai mūzu un Erota kalpa dīglī, otrā- ķēniņa- likuma ievērotāja dīglī, trešā- lietpratīga valstsvīra vai darījuma cilvēks, ceturtā- fiziski aktīvam vai tādam cilvēkam, kurš nodarbojas ar ārstniecību, piektā- pareģa vai mistēriju priestera dzīve, sestā- dzejnieka vai kāda cita atdarinātāja mākslinieka nodarbošanās, septītais- amatnieks vai zemnieks, astotais- sofists vai demagogs, devītajā- tirāna stāvoklis.
Tikai tāda dvēsele, kas nekad nav skatījusi patiesību, neieies cilvēka veidolā. Tūkstošajā gadā kā vienas, tā otras ierodas vilkt lozi un izvēlēties otru dzīvi, un katra izvēlas, ko grib. Tad cilvēka dvēsele nonāk arī dzīvnieka dzīvē un otrādi. Ikviena dvēsele pēc savas dabas ir skatījusi esmi - citādi tā nebūtu ienākusi šajā dzīvajā būtnē, taču tas nenākas viegli jebkurai dvēselei.
…
