Rezumējot iepriekš minēto, jāsaka, ka, manuprāt, alegorijā par alu lasītājs saskaras ar būtisku problēmu, tas ir nekvalitatīvu dzīvi jeb dzīvi, kas nav dzīvošanas vērta, respektīvi, nepārbaudītu dzīvi, un tādejādi saprot, ka cilvēka stāvoklis nudien ir nožēlojams. „Iziet no alas un ieraudzīt sauli” nozīme var šķist neskaidra un abstrakta, kamēr aiz tās metaforiskuma neierauga Platona vārdu pa vārdam būvēto audzināšanas teoriju, kurā Alas mītam ir paredzēta pavisam specifiska stratēģiska nozīme tā vietā, lai šī alegorija būtu tikai ilustratīvs piemērs Platona eidoloģijai. Mīts ir paredzēts tam, lai radītu lasītājā diskomfortu. Atšķirībā no cēlajiem meliem, kas lika bērnam izjust neticību citu mītu priekšā, mīts par cietumniekiem alā paredzēts pieaugušajiem, kuri neprot saskatīt ikdienas pieredzes alegorisko dabu. Lasītājs tiek pārsteigts ar apgalvojumu, ka ir kāda realitāte, par ko tam pagaidām nav ne jausmas, taču ir iespējams uz to tiekties, izmantojot sapratni. Šajā gadījumā realitāti veido fiziski objekti un artefakti. No specifiskas platoniskas perspektīvas tas ir ļoti amizanti. Epistemoloģiskajā aspektā cilvēkam ir jāaptver, ka tas ticis audzināts kultūras vidē un brīdī, kad spēs par kultūru reflektēt, tā jau būs veikusi savu psihi ieveidojošo darbu un pašos pamatos noteiks šīs refleksijas saturu. Alas mīts, kas runā par Labā ideju, ir norādījums, ka patiesi labais un pilnīgais sasniedzams tieši inteligiblā aspektā, proti, ar sapratnes spējas attīstīšanu. Gūstekņi no alas var iziet tikai ar prāta palīdzību, un ceļojums ārpus sava ķermeniskā ieslodzījuma ir viscaur prāta ceļojums.…
