Šajā referātā esmu izvēlējies apskatīt dažas, manuprāt, būtiskākās kvalitātes, kas piemīt U. Bērziņa dzejai, konkrētāk krājumam „Nozagtie velosipēdi” (1999), un kuru dēļ tā ieguvusi manas simpātijas. Tā kā patikšana/nepatikšana ir vērtējums, kas balstās ļoti subjektīvos apsvērumos, tad par piemērotāko pieeju šī vērtējuma izteikšanai esmu izvēlējies tieši pašu dzejas lasīšanas jeb pieredzēšanas process, protams, neaizmirstot atziņas, ko par to izteikuši litertūrpētnieki, un kas, saprotams, neizbēgami ņēmuši dalību mana viedokļa veidošana par šo dzeju.
Rakstot šo referātu, saprotams, nolēmu, ka dzejoļu krājums „Nozagtie velosipēdi” būtu jāpārlasa. No šīs pārlasīšanas arī pirmie divi secinājumi, kas, manuprāt, jau paši par sevi ir gana nozīmīgi, lai ar tiem pamatotu savas simpātijas pret šo dzeju. Pirmkārt, pirms krājuma atvēršanas, cenšoties atcerēties, par ko tad tur īsti bija, tas neizdevās. Apziņā saglabājušies vien atsevišķi tēli, motīvi, bet nav pārliecības vai tiešam tas tur bijis vai manis paša vēlāk izdomāts. Otrkārt, lasot krājumu, īstas pārliecības par to, ka tas jau būtu kādreiz lasīts, neradās. Tam, protams, ir savi iemesli.
Gandrīz visos apcerējumos par U. Bērziņa dzeju gan literatūras vēsturēs, gan recenzijās u.c. tiek norādīts, ka dzejoļi atgādina lielu haosu, bet, kas iespējams svarīgāk, tiek norādīts, ka tas ir tikai sākotnējais iespaids, kas lasīšanas procesā mainoties. …