Pienāk laiks un katrs cilvēks uzdod sev jautājumus. Kāpēc es dzīvoju? Kādi ir mani dzīves mērķi? Kas ir mīlestība? Kas ir draudzība? Kādas ir dzīves vērtības? Kas šajā dzīvē ir svēts un dārgs? Jautājumu ir ļoti daudz. Šoreiz mēģināšu atbildēt tikai uz vienu, varbūt uz pašu svarīgāko: Kas šajā dzīvē man ir svēts un dārgs?
Sākšu ar J. Poruka dzejas rindām:
“Trīs lietas manim sirdī
Stāv svētas un dārgas gan…”
Viena no trim lietām, kas stāv manā sirdī, kas ir svēta un dārga, tā ir un būs draudzība. Cilvēks ir bagāts, ja viņam ir daudz draugu. Ar draugiem var dalīties priekos un bēdās. Vai nav brīnums, kad divi pilnīgi sveši cilvēki satiekas, iepazīst viens otru un kļūst par īstiem draugiem, kļūst par tuviem cilvēkiem, tik tuviem, ka spēj pilnīgi viens otram uzticēties. Viņiem ir kopīgas intereses, viņi viens otrā rod atbalstu. Īsta draudzība nevar būt ļauna, liekulīga. Īsti draugi nekad nemelo viens otram. Nekatrs savā dzīvē satiek to cilvēku, kuru var uzskatīt par īstu draugu. Ja nu tomēr tas ir noticis, tad šo draudzību jāprot saglabāt līdz mūža galam. Ir tā , ka tikai draugam var pastāstīt savu noslēpumu, tikai viņš var to uzklausīt, sniegt padomu. Viņš tev palīdz vai arī tu viņam palīdzi, ja tas ir nepieciešams. Parasti, risinot kādu jautājumu, draugu starpā tiek uzklausītas abas puses, tiek ņemti vērā abu viedokli un tikai tad pieņemts pareizais lēmums. Īsta draudzība tā arī ir pilnīga uzticēšanās viens otram. Draugus nedrīkst pievilt, nedrīkst viņiem darīt pāri, nedrīkst mānīties.…