Ievai nebija daudz tuvu cilvēku, ko ir vērts pieminēt. Viņa bērnībā daudziem nepatika, jo bija jaunāka par citiem un daudz runāja. Kad viņa bija Radu mājā par meiteni, saimnieks ar saimnieci neēda ar Ievu pie viena galda, tomēr novērtēja, jo viņa bija ļoti centīga. Viņa sadraudzējās ar Olgu, jo viņas bija līdzīga vecuma, un, kad Olgai bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, Ievai bija grūti atvadīties: “— Lai dievs tev palīdz, Olga, — Ieva teica, un lielas asaras ritēja viņai pār vaigiem; viņa tās nenoslaucīja. Arī Olga raudāja. Viņa neatrada vārdu, ko sacīt.”
Vistuvākais cilvēks Ievai, protams, bija Jānis. Viņi īsā laikā satuvinājās un bija gatavi reudenī precēties, līdz Jānis satika Aiju. Ieva vienmēr domāja par Jāni un uztraucās par viņu. Kad Jānis pavadīja Ludi un Olgu līdz krogam, viņš ļoti vēlu pārnāca atpakaļ rados, bet Ieva noraizējusies gaidīja: “Šī iedoma viņu cēla atkal kājās. Jānis taču te bij diezgan svešs. Mežu viņš necik nepārzināja. Ja nu kādreiz nogriezās no lielceļa un gribēja atnākt taisnāk, tad drīz vien varēja sākt maldīties.”
Ieva bija ļoti svarīgs tēls triloģijā. Ieva uz Jāni skatījās tā pat, kā Jānis skatījās uz Aiju. Šo bija sāpīgi lasīt, jo Ieva, manuprāt, nevēlējās pamest savu sapņu pasauli vai neredzēja, cik tomēr Jānis ir nepatiess savās jūtās pret viņu, tā par kā Aija pret Jāni. Ieva lasītājiem sniedz dauspusīgu domu gājienu par Jāni, jo viņa liek redzēt, ka Jānis nav tikai nelaimīgs un sāpināts tēls un viņš spēja izraisīt sāpes citiem, tā pat kā Aija. Viņa man sniedza iespēju saprast, ka Jānis, pat labu gribēdams, ir līdzīgs Aijai. Jānis nodarīja Ievai to pašu, ko Aija nodarīja Jānim triloģijas beigās.
…