Arī aina, kurā redzams slepkavas siluets ar iespaidīga izmēra nazi rokās ir atkārtota daudzos darbos pēc Hičkoka. Un, protams, iespaidīgā mūzika, kura dzirdama slepkavai parādoties aiz dušas aizkara. Tie ir neatņemami šīs filmas elementi. Kur nu vēl ainas, kurās galināto cilvēku automašīnas tiek slīcinātas purvā. Šī ir tā filma, kurā Hičkoks attēlojis literatūrā minētos cilvēkus, kuri slepkavības veic tāpēc, ka ir slimi. Visu filmas gaitu režisors liek skatītājam noticēt, ka ir viens slepkava – māte – un kāds, kurš slēpj izdarītos noziegumus – viņas dēls šajā filmā. Atšķirībā no Putnos redzētā, režisors ļauj skatītājam atslābināties filmas beigās vēl pirms beigu titriem. Maniaks ir noķerts un psihiatrs pēc sarunas ar viņu policijas iecirknī izskaidro kāpēc šis cilvēks ir bijis spējīgs un vēlējies nogalināt kādu. Filmas beigās skatītājam tiek sniegts loģisks skaidrojums notikušajam. Kas lika man vilties bija tas, ka pirmā slepkavība notika tikai filmas vidū un kopumā to arī bija tikai divas. Kaut iespējams šī nesapratne man radusies tikai tāpēc, ka modernais kino mani ir „izlutinājis” ar nesamērīgu slepkavību daudzumu pusotras stundas garā filmā.
Pēc divu filmu noskatīšanās viennozīmīgi varu teikt, ka Hičkoks ārkārtīgi ir ietekmējis visu turpmāko kino attīstību un bijis sava laika meistars trillera žanra radīšanā un attīstīšanā. Par nožēlu laika trūkuma un arī ierobežoto filmu iegūšanas iespēju dēļ šīs esejas uzrakstīšanai noskatījos tikai divas no rekomendētajām filmām, tomēr ieguvu pārliecību par Hičkoka neapšaubāmi lielo devumu kino.
…