Eduards Veidenbaums savu dzeju rakstīja drosmīgi – neko neslēpjot. Viņš negribēja būt labāks, attēlot sevi kā kaut ko īpašu un pāri stāvošu. Viņš neslēpa, ka viņā sadzīvo gan skumjas, dzīves apnikums un melanholija, gan reizē uzplaiksnīja dzīvotprieks un vēlme skatīties uz lietām un notiekošo optimista acīm.
Dzejnieks, rakstot savus darbus, nemeloja ne sev, ne citiem. Viņa ikdienu nevar raksturot kā grūtu, tas bija cīņu pilna, rētām un sāpēm pildīts ceļš uz iespējamu, tikai šķietamu laimi. Dažreiz Veidenbaums aptvēra, ka vienīgais cilvēkam iespējamais ceļš ir pretī nāvei.…