Ikviens dzīvo savu dzīvi, taču ir lietas, kuras mums tiek audzinātas jau bērnībā, piemēram, tikumi, kurus nevajadzētu pārkāpt. Tomēr tikumība ir kā siena ar dzelzs durvīm, kuru atslēga ir pie mums. Mēs varam redzēt visu, kas notiek aiz tās, vērojot pa mazu vēdlodziņu. No malas šķiet, ka tur, otrā pusē, visi līksmo un priecājas. Bet, tiklīdz tiek sperts solis pār slieksni, durvis aizcērtas, cilvēks vairs nespēj tās atvērt. Viņš saprot, ka ne vienmēr zāle ir zaļāka un debesis zilākas tur, kur mūs nav. Šis pats cilvēks tiek ierauts netikumu karuselī, un atkal viņš skatās pa mazo lodziņu, jo vēlas atpakaļ. Tikai nedaudzi ir bijuši gudrāki un pirms iziešanas kabatā tomēr ielikuši atslēgu, tā teikt – visādam gadījumam...
Tikumība... Liekas tik daudz būtu ko sacīt par to, bet reizē nav nekā, jo šis jēdziens mūsu iztēlē ir izplūdis un miglains. Arī manā. Es it kā to saprotu, bet reizē arī ne. Kad vaicāju saviem draugiem un paziņām, arī viņi neko konkrētu nevarēja pastāstīt. Pirmā doma, protams, saistās ar dzimumdzīvi, bet pastāv taču arī citāda veida tikumība, kā draudzība, strādīgums, labestība... Tikumība – tas ir paražu un sabiedrības noteiktu normu kopums, kas būtu jāievēro. Bet kas ir izdomājis šos ierobežojumus? Mēs paši. Bet kādēļ gan? Laikam ir vieglāk dzīvot, ja ir kaut kas, ko ievērot, kad pašam nav jādomā, kas ir labi un kas ne. Tā dzīvo daudzi no mums - pēc sabiedrībā izstrādātām un pieņemtām normām. Viņi paši nedomā, neanalizē, bet tikai visu pieņem un uzkrāj sevī. Reti kurš attopas un sāk dzīvot savu, nevis vispārpieņemtu dzīvi. Ko es ar to vēlos pateikt? Ne jau to, lai visi tagad pārkāpj likumus, jo arī tie ir nepieciešami, bet es aicinu ikvienu domāt un tikai tad spriest. Ja mūsu priekša stāvētu mūķene un ielasmeita, tiktu jautāts - kura ir tikumīgāka. Protams, daudzi atbildētu, ka mūķene, jo viņa ir šķīsta un nevainīga. Taču varbūt kāds pirms tam šīs sievietes ir samainījis vietām, tātad par cilvēka tikumiem spriežam tikai pēc ārēja izskata un nodarbošanās. Iespējams, nemaz nevajag viņas mainīt, dažkārt ārēji šķīstu cilvēku dvēselēs perinās daudz ļaunākas un izvirtušākas domas nekā nekrietnu ļaužu. Zinu, ka esmu salīdzinājusi galējības, taču vai tad mums pašiem tās vislabāk nepatīk? Tikai tā mēs spējam uztvert informāciju. Ja kādam gadās kļūdīties, uzreiz atrodam vēl un vēl nepareiza un nepiedienīga viņa rīcībā, mēs nežēlojam nevienu, bet nolīdzinām līdz ar zemi. Arī tā ir mūsu sabiedrība, tā pati sabiedrība, kura ir izdomājusi normas. Arī tikumību.
…