Jā, tikai tas, kas dzimis lielās mokās pieder mīlestībai. Bet vai mūsdienās pastāv tāda mīlestība? Vai mūsdienās ir mokas, ar kurām esam gatavi cīnīties, lai mīlētu, tiktu mīlētam?
Mīlestība – tu nevari to redzēt, bet just. Tā iet caur visbiezāko metālu, tā liesmo visbargākajā salā un tā klusē, kad ir nepieciešams, un saka bargākos vārdus paradīzes mierā. Tā paceļ spārnos vistumšākajos mežos, vada cilvēkus caur nakti un dienu, caur tumsu un gaismu. Bet vai mūsdienās pastāv tāda mīlestība? Lai arī kādi būtu mūsdienu laiki, dažās sirdīs tomēr tā pastāv. Varbūt arī katrā no mums ir šī pārmērīgā mīlestība, kuras dēļ cietām, ciešam un cietīsim. Bet tā kvēlo mazā liesmā, gaida dzirksteli, kad varēs uzliesmot. Bet, lai tā mīlētu, ir jābūt neprātīgam, bezrūpīgam pret sevi un arī citiem. Mīlestība ir ziedošanās ar visu, kas tev bija, ir un būs.…