Pie šiem aktiem var pieskaitīt Sugu un biotopu aizsardzības likumu, kurš ir vērsts uz bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanu, likumu Par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, likumu Par zemes dzīlēm, kas nodrošina zemes dzīļu racionālu, vidi saudzējošu un ilgtspējīgu izmantošanu, Ūdens apsaimniekošanas likumu, Zemes ierīcības likumu, u.c. likumus. Vides aizsardzības jautājumus var regulēt arī Ministru kabineta noteikumi, kā arī pašvaldību saistošie noteikumi, kas likumu piemēro lokālām vajadzībām. Tā pat ir ratificēts arī liels skaits konvenciju, to skaitā Parīzes UNESCKO 1972. gada Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, Riodežaneiro 1992. gada Konvencija par bioloģisko daudzveidību, ANO 1992. gada Vispārēja konvencija par bioloģisko daudzveidību. Tādējādi tiesiskais regulējums vides aizsardzības jautājumos ir krietni progresējis kopš 20. gadsimta 70. gadiem, ir notikusi ievērojama tiesību normu “ekoloģizācija” jeb kļuvis plašāks un noteiktāks vides aizsardzības regulējums ar tiesību normām.
Lai gan vides aizsardzības regulējums ir ievērojami progresējis un attīstījies, tomēr mūsdienās joprojām pastāv ievērojamas vides problēmas, cilvēce pret to neizturas īpaši saudzīgi, kas liecina par to, ka tiesiskais regulējums praksē netiek pienācīgi efektīvi piemērots un kontrolēts, arī sabiedrības iesaiste vides aizsardzībā ir nepietiekama. Respektīvi, vides aizsardzības sistēma kopumā ir nepilnīga.
…
