Tiesības Eiropas totalitārajos režīmos

Pirmais pasaules karš bija beidzies, bet Itālijas tautas ekonomiskais un politiskais stāvoklis joprojām bija smags. Rūpniecība bija palikusi bez izejvielām un kurināmā. Lauksaimniecībā mājlopu skaits krasi samazinājies. Tīrumi un dārzi netika apstrādāti. Visam nāca klāt lielais bezdarbnieku skaits. Tie bija galvenokārt demobilizētie karavīri. Gatavojoties karam, valdība cerēja iegūt jaunas teritorijas. Taču šīs cerības nepiepildījās.
1921.gadā Itālijā notika parlamenta vēlēšanas. Par valdības galvu kļuva bijušais sociālists Bonomi, kurš iepriekšējā valdībā bija ieņēmis kara ministra posteni un aktīvi sekmējis fašistisko organizāciju dibināšanu un apbruņošanu. 1921.gada jūlijā deputātu palātas priekšsēdētājs De Nikola ierosināja pieņemt ”sociālistu un fašistu samierināšanas paktu” (pakta mērķis bija dezorientēt strādnieku šķiru un novērst tās pretestību fašistiem.). Priekšlikumu apstiprināt paktu pieņēma Musolīni un sociālistiskā partija. Valstī notika streiki un nemieri. Bet Musolīni paziņoja, ka viņš uzskatot par savu pienākumu nekārtības izbeigt ar bruņotu spēku, lai valsti paglābtu no anarhijas. 1922.gada 7.oktobrī Itālijas karalis iecēla Benito Musolīni par ministru prezidentu. Itālijā bija uzvarējis fašisms, nodibināta fašistiskā diktatūra (fašisma spilgtākā iezīme – visu demokrātisko tiesību un brīvību, arī ievēlējamības principa atcelšana).…