Ticība un neticība sabiedrībā

Sākšu ar to, ka mans referāts atšķirībā no vairuma citiem referātiem nav balstīts uz kādas filozofiskas literatūras, bet gan manis paša domām un pārdomām, tāpēc daudziem tas noteikti neliksies īsti pieņemams, vai pareizs.
Jau kopš seniem laikiem cilvēki tic dažādiem dieviem un gariem. Citi tic baznīcas dievam, citi savam paša radītam dievam, bet citi vispār nekam netic.
Kādreiz vairums cilvēku par savu dievu uzskatīja dažādas dabas parādības vai augus, kā piemēram, saule, akmens, vējš, koks, mežs, tādējādi tās uzskatot par dzīvām būtnēm, kurām piemīt savas dievišķās īpašības, kā arī dvēsele.
Mūsdienās cilvēki vairāk tic kādam konkrētam pasaules radītājam, par ko sludina baznīcas un dažādas reliģiskās sektas, kuras nu ir savairojušās tik daudz, ka sludinātāji pat staigā pa ielām sludinādami savu ticību, tādējādi cerot, ka atradīsies vēl kāds šīs ticības piekritējs un noziedos arī kādu daļu no saviem ienākumiem sektas labā. Nereti viņiem tas pat izdodas.
Uz jautājumu, kāpēc cilvēki vispār kaut kam tic nevar rast konkrētu, zinātniski pareizu atbildi, taču var radīt daudz dažādus pieņēmumus un katru no tiem var kaut kādā veidā pamatot, tādējādi uzskatot to par pareizu.
Lūk, dažas manas versijas par to, kāpēc cilvēki tic vai netic dažādām dievībām:
Iedomājieties kāda bija situācija tajos laikos, kad cilvēkiem nebija ne sērkociņu, ne elektrības, nedz arī visa cita, ko mūsdienās var mierīgi iegādāties veikalos, jeb pasūtīt pa telefonu, vai internetā. Toreiz cilvēki kūra uguni, caurām dienām rīvējot kociņus, un pārtiku paši bez nekādas modernās tehnikas centās iegūt no dabas. Nav viegli iedomāties, kā tādos apstākļos var dzīvot, taču katram ir skaidrs, ka tā dzīvot ir ļoti grūti.
…