Tēzes par humāno pedagoģiju

Mīlestība – tā ir attieksme. Attieksme, kura veidojas pieņemot lēmumu. Mīlestība, ir spēja ieraudzīt unikālo, neatkārtojamo, kas katrā cilvēkā ir. Ja bērns rada sāpes, tas ir vēstījums pieaugušajiem, ka bērna būtība ir ievainota un viņš pats izcieš dvēseles sāpes. Ļaunais ir salauzts labais bērnā. Tāpēc lasot arī Humānās pedagoģijas manifestu, jānokļūst līdz slēdzienam, ka zināšanas bez dvēseliskuma ir ļoti bīstamas.
No raksta “Pasaules uzskatu veidošanās pedagoģiskās iespējas profesionālajā izglītībā Latvijā”: “Personības attīstības, vērtību personifikācijas, sevis apzināšanās jautājumi, līdz ar to pasaules uzskats, nonāk izglītības centrā. Vērtīborientācijai ir jāpalīdz jauniešiem apzināties savu pašvērtību, izprast cilvēku savstarpējo atkarību vienam no otra, uzsverot „būt”, nevis „piederēt”, gūt prieku no došanas un prasmes dalīties ar citiem, nevis sacensties bagātībā vai sociālajā statusā”. Ļoti trāpīgi pateikts, ņemot vērā mūsdienu situāciju, kad finanses ieņem pārāk augstu vietu mūsu ikdienā un attiecībās starp cilvēkiem.
Katru gadu uzsākot mācības dzirdam skaistu teikumu par sadarbību starp skolu un ģimeni, bet tas ne vienmēr sanāk, “veiksmīgam rezultātam ir jāveido trijstūris: skolotājs – audzēknis –ģimene.
…