Dainās, folklorā un sarunās senajai „tēva zemei” bija tikai tēva novada nozīme. Garīgie rakstnieki, latviskodami svešus augstas kultūras jēdzienus, tēva zemi sāka lietot patria (no latīņu valodas Tēvzeme) nozīmē. Jaunie tautieši radīja nosaukumu tēvija, kas, stādamies visādos savienojumos, kļuva par patriotisko jūsmu un domu izteicēju. Ap tiem vijās jūsmu epiteti un figūras, visi dzejas un publicistikas izteiksmes līdzekļi, kam nācās darīt brīnumu: tautu no dziļā gadu simtu miega, neapziņas un nāves pacelt apzinīgās nācijas brīvībā un godā. To darīja Auseklis un Rainis. Viņi atrada lielām, domām cēlus vārdus, sevišķi izteiksmīgais un straujais Auseklis, piemēram, epiteti:”...tēvija, mīļā, dārgā, svētā Latvija, Tad cerēt vari gan uz brīvību” ( Kop. raksti, 220).
20. gs. sākumā lielie patriotiskie vārdi piedzīvoja ārēju nospiešanu un iekšēju krīzi, kas tos uz laiku dzēsa no laikrakstu lapām, dzejām un laužu runām. Pirmā pasaules kara sākumā, kad Latvijas likteņi bija neskaidri, tautas sirdīs atgriezās patriotisms. Strauji patriotiski kļuva Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Viktors Eglītis un Edvards Virza. Jānis Rainis trimdā pēc 1905. gada revolūcijas dziedāja sēras dzimtenes dziesmas, kas uzrunāja latvju tautu. …