Teorijas analīze Jūlijas Gipenreiteres grāmatai "Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?"

Varu lepoties, ka 7 gadu kopdzīvē ar draugu neesam sastrīdējušies ne reizi, jo mūsu mājā pastāv noteikums – izrunā visu, kas uz sirds, vai arī – dusmīgs gulēt nevar iet. Mūsu harmoniskās attiecības pamatā ir izrunāšanās un ieklausīšanās. Tieši uz šādiem uzskatiem ir balstīts Es-vēstījums. Jūtas (īpaši negatīvās) nevajag paturēt sevī, klusēšana nav viens no labvēlīgās, harmoniskās vides radītājiem. Otrs cilvēks nevar zināt, kas otram nepatīk, par ko dusmīgs, kas ar mums notiek, ko mēs savā iekšējā pasaulē domājam. Es- vēstījumu, nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā manipulācijas līdzekli. Gan pieaugušie, gan bērni parasti to uzreiz sajūt. Piemēram, mana mamma bieži bērnībā teica „Ja tu tā darīsi, es sākšu raudāt!”, protams, es nobijos un neturpināju darbību. Šajā gadījumā viņa izmantoja Es-vēstījumu, lai manipulētu ar bērnu. Neviens negrib sarūgtināt sev tuvos cilvēkus, bet neviens arī negrib būt izmantots. Es-vēstījums ir līdzeklis savu jūtu un domu paskaidrošanai, tas nav universāls paņēmiens kā panākt savu, panākt varu pāri citiem. Tas ir vienkārši viens no veidiem kā veicināt dialogu par sasāpējušo jautājumu, kā darīt savas jūtas zināmas arī citiem.
Bērna audzināšana nav viegla. Tas ir liels un ilgstošs process. Šajā procesā bieži vien individualitāti pazaudē sieviete, jo viņai ir tikai viena loma – māte. …