16.02.2023. Es sāku lasīt grāmatu “Četru dimensiju izglītība”. Un jau sākot no prologa, man ir radusies neizpratne. “Agrāk izglītība bija par kaut kā mācīšanu. Tagad tā ir par uzticama kompasa izveidi un navigācijas prasmju apgūšanu, lai atrastu savu ceļu arvien nenoteiktajā, nepastāvīgajā un neskaidrajā pasaulē… Vēl pirms paaudzes skolotāji varēja sagaidīt, ka tas, ko viņi mācīja, bija aktuāls visu skolēna mūžu” (Čārlzs Fadels, Maja Bialika, Bērnijs Trilings, 7). Es nevaru piekrist paustajām, jo pati esmu 90-to gadu skolniece un lieliski atceros mūsu loģisku, precīzu, rūpīgi izstrādātu izglītības sistēmu, kura noteikti nebija par “kaut kā” mācīšanu, un skolotāji un skolēni skaidri zināja, kas no viņiem tiek prasīts un priekš kam viņiem šīs zināšanas ir vajadzīgas. Un tas, kas tolaik tika mācīts, tie pamatpriekšmeti, ko mūsdienu bērni arī šodien mācās (matemātika, valodas, vēsture, dabaszinības) ir aktuāli līdz šim, te nekas principiāli nemainījās.
“Šodien skolām skolēni jāsagatavo straujākām ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām kā jebkad agrāk, darbavietām, kas vēl nav izveidotas, tādu tehnoloģiju izmantošanai, kas vēl nav izdomātas, un jāsagatavo risināt sociālās problēmas, par kuru rašanos mēs vēl nezinām” (Fadels, Bialika, Trilings, 19) – tas izklausās pēc bērnu pasakas “Aizej tur, nezinu kur, atnes to, nezinu ko”, un izskatās kā mēģinājums skriet vilcienam pa priekšu. …
