Lugas beigās Velam ir iespēja glābt Leidiju un sevi, atrodot gaismu dzīvei, vienam otrā, tomēr Velam neiet labāk kā gāja Orfejam, atgriežoties no pazemes valstības. Leidija vēlas atklāt restorānu, kas veidots kā viņas sadegušā tēva vīna dārzs, dienā, kad mirs viņas vīrs, kurš bijis galvenais iniciators viņas tēva nāvei savu rasistisko uzskatu dēļ. Vels nevar tik ilgi gaidīt, jo ciema vīrieši viņu ir brīdinājuši pazust no ciema līdz uzaust gaisma. Leidija apstiprina kopējas teikto, ka gaida Vela bērnu, un pēc tam mirst no lodes, kas domāta Velam. Viņa bija atskatījusies pagātnē, atskatījusies uz vīra, kurš ar vienu kāju jau bija mirušo valstībā, pāridarījumiem, un iespējamā skaistā nākotne kopā ar Velu bija lemta bojāejai.
Lugā bija sastopamas pārsteidzoši daudz ļoti konkrētas remarkas, kas norādīja tieši kādai mūzikai jāskan, tieši kā jārunā aktieriem un tieši kādu iespaidu jāatstāj kādai no epizodēm. Tas liek noprast, ka režisoram nedaudz izmainot autora ieceri, lugas jēga var vairs nebūt tik uztverama.
Galu galā, luga „Orfejs nokāpj pazemē” ir par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuri viens otram spēj dot to, pēc kā abi visvairāk alkst – siltumu un piederību, bet – kā jau dzīvē visbiežāk gadās – beigas ir traģiskas.…