Telpa un vieta: humānā pieeja

Mūsdienu ģeogrāfija ir zaudējusi savu saikni ar cilvēku un ar tā iekšējo pasauli. Ģeogrāfija ir kļuvusi pārāk sarežģīta un zinātniska. Tā nepievērš uzmanību un neņem vērā lietas, kurām būtu jāpateicas par saviem pirmsākumiem. E.V.Bunkše savā darbā “Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija” norāda, ka “pamatos senā ģeogrāfija bija vienota gan ar cilvēka dienišķo dzīvi, gan ar viņa transcedentālajiem dvēseles jautājumiem”. (E.V.Bunkše, 1998).
Šāds skatījums ir raksturīgs tieši cilvēka ģeogrāfijā ietilpstošajai humānistiskajai ģeogrāfijai, kuras viens no mērķiem ir ļaut skatīt ģeogrāfiskajā laikatelpā notiekošos procesus izejot no indivīda iekšējā skatījuma, kā arī no sabiedrībā notiekošo vēsturisko procesu redzespunkta. Mazāk tiek ņemts vērā gandrīz vai par modes kliedzienu kļuvušais sociālekonomiskais un politiskais skatījums, kurš pēdējo 20 – 30 gadu laikā ģeogrāfijā ir noteicis telpas dalījumu pēc sev raksturīgiem kritērijiem, piemirstot par to, ka šāds telpas dalījums var neatbilst atsevišķu indivīdu būtībai un sabiedrības eksistences vajadzībām.
Ji Fu Tuans savā esejā “Telpa un vieta: cilvēciskais skatījums” ļauj aplūkot savdabīgu telpas dalījumu vietās, turklāt viņš iet vēl tālāk izveidodams šo vietu klasifikāciju.…