Sākot rakstīt šo darbu, es sākotnēji izdarīšu savus pieņēmumus. Pirmkārt es pieņemu, ka teksti, par kuru analīzi ir runa, ir nevis eksakto zinātņu teksti, bet gan humanitāro zinātņu teksti, pārsvarā daiļliteratūra.
Tātad, ar šo pieņēmumu izdarīšanu, jau sākas pirmās analīzes problēmas. Ņemot vērā, ka humanitārās zinātnes nav salīdzināmas ar eksaktajām zinātnēm, kuras ir
a)nepretrunīgas,
b)tām piemīt skaidrojošā vērtība,
c)piemīt pārbaudāmība, kura ir apstiprinoša,
rodas pirmās pretrunas ar vārdu „zinātne”. It īpaši, jo lai es spētu veikt analīzi vai interpretāciju, man ir nepieciešami fakti.
Eksaktajās zinātnēs, lai pierādītu kāda pieņēmuma atbilstību patiesībai, tiek veikti eksperimenti. Diemžēl jāsaka, ka teksta analīzei šāda iespēja netiek dota. „Īstenās zinātnes” mirklis katram tekstam jau ir pagātnē, jo tas ir mirklis, kad teksts ir ticis rakstīts. Pēc teksta tapšanas sākas minējumi un pieņēmumi, it īpaši, ja uzziņām nav pieejams autors. Piemēram, es ierodos mājās un atrodu uz galda zīmīti. Mans pirmais minējums ir: šo zīmīti ir rakstījis mans draugs, jo to neesmu darījusi es un mājas atslēgas ir tikai man un viņam. Otrais pieņēmums: šī zīmīte ir domāta vai nu viņam pašam vai arī man, jo neviens cits te nevar ierasties. Trešais pieņēmums: šī zīmīte ir tapusi laikā no manas aiziešanas šorīt līdz šim mirklim, jo no rīta es to nemanīju. Šie visi ir minējumi, kuri var būt pilnīgi pareizi, bet nav pierādāmi. Un pat, ja autors ir pieejams, visticamāk viņš pats nav spējīgs atsaukt atmiņā domu procesus, kas risinājušies viņa galvā teksta tapšanas mirklī. Līdz ar to eksperiments, apstiprinājuma rašanai, nav veicams.
Empīriski pētījumi, analizējot tekstus, parasti par paša darba jēgu vai saturu neko daudz neizsaka.…
