Tējkannas snīpis, indiāņi un es

Galvenais tēls ir mazs zēns, kuram tēva nav, bet māti viņš nemīl, jo māte nedara visu, ko zēns grib. Zēns domā, ka māte ir kā ļaunais tēls, kuram ir jāpakļaujas. Māte vaid kā koijots, kad ir aizmigusi. Zēns jūtas labāk, kad māte guļ, tad viņš dodas uz virtuvi, lai nakts klusumā dotos uz fantāziju pasauli. Viņš pārdod ilūzijas – lētas, bet labas. Indiāņi viņu iedvesmo, aizrauj tālu prom, nejūtot kā paiet nakts. Bet šie indiāņi ir tikai zīmējums uz tējkannas, kas arī ir zēna iedvesmas avots. Noticot brīnumam, viņš cer, ka reiz būs indiānis, kas dzīvos ciltī, katru nakti vērojot ugunskuru.
Darbība notiek zēna dzīvoklī, bet viņa fantāzija raisās virtuvē, pie uguns liesmas, tējkannai vāroties. Krāsainie sapņi viņu tieši naktīs spārno, bet rīta gaismā tie projām dodas. Zēns nav ļoti bagāts, tas parādās, kad viņš saka, ka māte viņam nepērk mantiņas.…