Līdz pat 19. gs. beigām lielākajā daļā lugu tika stāstīts par neparastiem notikumiem pagātnē. Spēlēja arī komēdijas, kas izsmēja cilvēku dzīvesveidu. Jaunā dramaturgu paaudze, kas sacerēja lugas par savu laiku, izmantoja tādas situācijas, kuras publika spēja identificēt ar sevi. Tautā šīs lugas kļuva aizvien daudzveidīgākas. Mūsdienu tās variē no reālistiskām lugām, kas attēlo ikdienas dzīvi, līdz pat stilizētām, antirealistiskām fantāzijām, kuras pat necenšas tēlot realitāti. Ir nācies klausīties dažādu aktieru dzejas lasījumu un redzēt, cik bieži vēl aktieris neuzticas autoram, dzejolī izteiktajai domai un visādi mēģina to izcelt, izkrāsot, tādā veidā priekšplānā izvirzīdams sevi, nevis to, ko gribējis sacīt dzejnieks. Kā man šķiet, harmonijai starp saturu un formu jābūt perfekti sabalansētai. Jo domas un pasniegšanas veida disharmonija nāk par ļaunu autoram, tātad – darba jēgai. Garīgi bagāta personība ir augstākais kritērijs un mērķis vienlaikus, pēc tā šodien tiecas mūsu sabiedrība. Teātra vistiešākā saistība ir ar literatūru no kuras režisors kā ar kausu pasmeļ no akas to dzelmes daļu, ko gribēs sniegt skatītājiem. Vēlāk viņš kā podnieks darbojās ar mālu, mīca un gatavina mākslas „stikla kalnam”.
Visos laikmetos cilvēkiem ir labpaticis apmeklēt teātri. Gandrīz katram ir savs iemīļots aktieris, kura dēl viņš cenšas nopirkt kāroto teātra biļeti. Katram teātrim piemīt sava odziņa. Tas var būt saistīts ar pašu galveno diriģentu: režisoru vai skatuvisko iekārtojumu. Mūsdienās skatuves mākslinieki cenšas būt maksimāli tuvāk savam skatītājam, lai viņš justos mājīgi un gaidīts viesis. Tiek veidots skatuves iekārtojums, lai skatītājs justos it kā pats piedalītos izrādes tapšanā. Izrādes repertuārs ir piemērots dažādām gaumēm un vecumiem. Tas var būt gan klasisks dramaturga darbs, kurš ir izturējis laika pārbaudi gan kaut kas no šodienas modernisma, kuru ir grūtāk pieņemt vecākai paaudzei.…
