Abos normatīvajās aktos tiek minētas vienlīdzības un tautu pašnoteikšanas tiesības. Helsinku gala akta pirmajā pantā ir noteikts, ka valstīm jārespektē suverēno vienlīdzību un citu savdabīgumu, kā arī jāievēro ikvienas valsts tiesības uz juridisko vienlīdzību un teritoriālo integritāti, brīvību un politisko neatkarību. Kā arī valstīm jārespektē katras atsevišķas valsts tautas politisko izvēli. Helsinku gala aktā arī tika ietverts valstu pienākums respektēt vienlīdzību un tautu tiesības uz pašnoteikšanos kas ir spēkā atbilstoši ANO Statūtiem.8 Citas neatkarīgas valsts pamatprincipiem un imperatīvām tipa normām, kuras nosaka ikvienas valsts pienākumus. Suverenitāte ir līdztiesīgu valstu eksistences pamats, kas garantē vienas valsts neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās un ir viens no svarīgākajiem valstu pienākumiem un starptautisko tiesību principiem, kurš kalpo kā barjera, kas aizsargā no vienas valsts dominēšanas pār otru.9 Minētās divas normas ir obligātas starptautisko tiesību normas, un ir ļoti grūti noteikt prioritāti starp viņām. Savukārt, minētais radīja apstākļus tam, ka katra valsts ir tiesīga izvēlēties kādu vienu normu un rīkoties atbilstoši tai, kas būtībā nozīmē, ka pastāv dubultstandarti.
Tautu tiesības uz pašnoteikšanos ir pretrunā ar valsts teritoriālās vienotības principu, jo integritāte un politiskā neatkarība ir neaizskaramas. Šīs divas normas ir obligātas starptautisko tiesību normas un šo savā starpā pretrunīgo normu esamība noveda pie tā, ka katra valsts ir tiesīga izvēlēties kādu vienu normu un rīkoties atbilstoši tai. Tas nozīmē, ka pastāv dubultstandarti. Ja starptautiskā sabiedrība atbalstītu tikai tautu tiesības uz pašnoteikšanos, tad tas novestu pie tādas situācijas, ka vairākums no šobrīd esošajām strīdīgām teritorijām kļūtu par no ārpuses nekontrolējamām autonomijām ar savu lēmuma pieņemšanas brīvību, atrodoties citas valsts teritorijā.
…
