Tāpat arī sabiedrībā tiek pausts piemērs par ASV prezidenta ievēlēšanas sistēmas labo praksi. Tiesa gan, tiek aizmirsts, ka nav īsti pareizi un ētiski salīdzināt mazas valsts Latvijas politiskās pārvaldes sistēmu un visām tai līdzi nākošajām nesenajām tradīcijām ar lielvaru ASV, kas savas valsts vadības sistēmu ir izkopusi un praksē pārbaudījusi vairāku gadsimtu garumā.
Kā pozitīvs tautas vēlēta prezidenta labā jāmin fakts, ka, apstiprinot tautas tiesības ievēlēt prezidentu un sniedzot prezidentam plašākas pilnvaras kā patreiz, valsts pārvalde mainītos tās būtībā, tā kā faktiskā vara nu vairs netiktu koncentrēta tikai vienas institūcijas - Saeimas rokās, bet gan dalīta ar prezidentu. Tā kā tautā populārs uzskats, ka Saeima ir atsevišķu varaskāru oligarhu pakļautībā, sadalot varu, iespējams tiktu sadalītas intereses. Taču, izvēloties šādu gājienu, jārēķinās ar valsts pārvaldes tradīciju maiņu, kas būtu ilgstošs un mokpilns process un diezin vai īsā laika posmā, kā to sagaidītu vēlētājs, dotu gaidīto rezultātu. Tāpat arī jārēķinās, ka t.s. oligarhi diez vai vēlēsies tik viegli samazināt savu ietekmi un vizdrīzāk cīnīsies par savu teritoriju ar jebkuriem līdzekļiem.
No visa iepriekšminētā varam secināt, ka tautas vēlēts prezidents neveicinātu nevienu no minētajiem prezidenta pienākumiem - būt politiski neatkarīgam un neitrālam, tautas vienojošam un tās interešu aizstāvošam, bet gan ļoti iespējams - panāktu tieši pretēju efektu. Apstiprinot tautas pilnvaras ievēlēt valsts prezidentu, nekas nemainītos, ja vien prezidentam komplektā nepiešķirtu lielākas pilnvaras. Savukārt varas dalīšana ar Saeimu nav iespējama dēļ politisko tradīciju trūkuma un patreiz pastāvošās valdības pārvaldes formas, kas jāmaina, lai gūtu kādu rezultātu.
…
