Katrai tautai ir sava garīgā laipa, ko viena paaudze pamet nākamajai. Vērtības, atsevišķi padomi maz atšķiras, lai cik dažādas būtu valodas, vēsture, ieražās, jo visiem mūža dzīvotājiem ir vienas un tās pašas vajadzības – pārticība, drošība, atbalsts, pašizteikšanās un pašcieņa. Atšķirīga ir šo vajadzību apzināšanās, apjauta, tās izteiksmes tēlos un visa tā salikums noteiktā garīgās kultūras sistēmā. Latviešu tautas kultūrā sociālvēsturiskā situācija izdarījusi garīgo vērtību salikuma atlasi, taču folklora arvien pilda no paaudzes paaudzei nodotās gudrības nesēja funkcijas.
Pedagoģija pētī sabiedrības uzkrātās pieredzes nodošanu nākamajai paaudzei un šās paaudzes sagatavošanu tālākai apgūtās pieredzes attīstīšanai . Gandrīz vai vienīgais avots, no kura var iegūt ziņas par tautas pedagoģiskajām atziņām ir folkloras sacerējumi. Folklora –dainas, pasakas, sakāmvārdi, teikas, mīklas, anekdotes – ir patiesa tautas ētiskās un estētiskās apziņas enciklopēdija. Te atrodams tautas pedagoģiskas idejas –nesistematizēti padomi un risinājumi mācīšanā un audzināšanā, kas pārņemti no paaudzes un paaudzi un sekmējuši sabiedrības attīstību.
Gudri cilvēki cienīti visos laikos, kā savus pēcteču gudrībā mācījuši latvieši un kāda bijusi viņu attieksme pret gudrību mēs varam uzzināt no folkloras. Gudru vīru no Dieviņa lūdz tautumeita, apzinoties, ka “visa mana dzīvošana arājiņa padomā”, gudru vīru meklē kungi kā palīgu muižas darbu vadīšanā, un tikai gudrais dēls būs tēvu zemes valdītājs. Folklorā par gudru dēvēts attapīgs, apdāvināts cilvēks, kam raksturīgas plašas zināšanas, labi attīstīta domāšana, bagāta pieredze, cilvēks, kas labi uztver, saproti, iegaumē, veikli orientējas dažādos apstākļos, prot tos izmantot savā labā, liekot lietā arī viltību .
Ļoti interesanti pavērot folklorā ietvertās atziņas par gudrības apgūšanas paņēmieniem, pašu procesu. Kas māca, ko māca, kā māca. Parasti māca bērnus, pieaugušos pārmāca, kā viens tā otrs notiek morāles līmenī. Folkloras materiāli ilgus gadsimtus izplatījās tikai mutvārdos. Sociālie ieradumi, tikumi, paražas, ticējumi un tradīcijas, kam vistiešākais sakars ar tautas audzināšanu, pārmainās ļoti lēnām, saglabājot arī laiku pārdzīvojušo uzskatu paliekas.
…