Lasot grāmatu „Taku atradēji”, guvu plašu skatījumu uz uzņēmumu kā tādu. Patika tas, ka apskatīts vadītājs no vairākām iespējamām pozīcijām, kas neliek domāt, ka autors ir ieciklējies uz vienu noteiktu autoritāti! Nedaudz apgrūtināja autora izvēlētais taku atradēju iedalījums ( Nr.1, Nr.2, Nr.3), bet jau grāmatas otrajā pusē biju apradusi. Nedomāju, ka vadītājus var iedalīt trijos rāmjos, taču lielos vilcienos piekrītu autoram.
Pats svarīgākais, kā jau H.J.Līvits savā grāmatā raksta, ir uzņēmums/ organizāciju kā arī pašu cilvēku noteiktais virziens, mērķis: „Organizācijām ir nepieciešams virziens un mērķis, citādi tās iet bojā konkurences, regulējošo likumu un sociālo pārmaiņu vētrās. Visiem cilvēkiem ir vajadzīgi mērķi, citādi tie nonīkst bezjēdzīga garlaicība. Vadīšanas procesu taku atrašanas daļa nozīmē gan jaunievedumus, gan mērķus.” [19.]
Mērķis ir tas, kas attaisno līdzekļus un ir labi, ja izdodas nospraust sev tos pareizākos un labākos mērķus. Un, lai panāktu, ka mērķis tiek piepildīts ir smagi jāstrādā pie tā. „Lai nākotnes vīzijas kļūtu kas vairāk nekā tikai sapnis, lai radošu ideju pārvērstu jaunievedumā, ir smagi jāstrādā. Mēs varam iedomāties jaunas pasaules un varam uzturēt skaidru vērtību sistēmu, taču, ja gribam būt vadītāji – taku atradēji, mums vajadzīga nelokāma apņēmība īstenot šīs idejas, par spīti grūtībām, cerību sabrukumam un izmaksām.” [60.]
…