Taisnīgums un netaisnīgums – normatīvi morāles jēdzieni, kam ir liela loma masu sociāli politiskajā apziņā. Taisnīguma un netaisnīguma jēdzienos pastāvošā (vai nepastāvošā) kārtība tiek raksturota kā tāda, kādai tai jābūt, kā atbilstoša cilvēka būtībai un viņa tiesībām vai arī, otrādi, kā tāda, kas ir pretrunā ar visu to un tāpēc likvidējama. Atšķirībā no abstraktākajiem labā un ļaunā jēdzieniem priekšstati par taisnīgumu un netaisnīgumu vērtē nevis vienkārši kādu atsevišķu parādību kopumā, bet vairāku parādību attiecības no tā viedokļa, kā labums un ļaunums sadalīts starp cilvēkiem, it īpaši, kā atsevišķu cilvēku (šķiru) loma sabiedrības dzīvē saskan ar viņu sociālo stāvokli, kāda ir atbilstība starp darbu un atalgojumu, starp to, ko kāds padarījis, un to, kas tam par to tiek, starp noziegumu un sodu, starp cilvēku krietnajām īpašībām un to sabiedrisko atzīšanu, starp tiesībām un pienākumu u.tml. Markss un Engelss parādījuši, ka taisnīguma un netaisnīguma jēdzieni, kurus atzīst darbaļaužu masas, vēl nav apzināta objektīvo vēstures likumu izprašana.
Runājot par taisnīgumu, nereti mēdz minēt Zālamana gudro tiesu. Lai izšķirtu strīdu starp divām sievietēm, kas abas sakās esam vienā bērna mātes, ķēniņš pavēl dzīvu bērnu ar zobenu pārcirst uz pusēm un katrai sievietei dot savu daļu. Viena sieviete saka: “Lai tas nav nedz man, nedz viņai: pārcērtiet to.”…
