Treškārt, krusta karu mērķis bija svēto vietu aizstāvēšana no neticīgajiem vai to atbrīvošana no neticīgo varas. Kristietībā nozīmīga vieta bija svētajām vietām un relikvijām, kuru apmeklēšana vai pielūgšana deva cerības, ka lūdzēja dvēsele nāves stundā tiks šķīstīta un nokļūs debesīs. Bet, kā jau tika minēts, Jeruzalemi bija ieņēmuši musulmaņi, kam bija saspīlētas attiecības ar kristiešu svētceļotājiem. Tādēļ tika pulcināti milzīgi karavīru pulki, kas vairākas reizes centās ieņemt Jeruzalemi un galu galā to arī panāca. Tā kā vēlme būt par svētceļotāju sakņojās jau pašā cilvēka dabā, tad kristieši nebija ar mieru svētās vietas ļaut izpostīt pagāniem, un radās doma doties svētceļojumā ar ieročiem rokās. Šī doma atšķirībā no divām iepriekšējajām nesakņojas pašā kristietībā, jo tā māca, ka nekas cits izņemot Dievu nav svēts, un tas arī nozīmē, ka cilvēkiem nevajadzētu pielūgt zemi, bet gan pašu Dievu. Bet šī doma netika pārprasta nejauši, jo patiesībā kristieši dzinās pēc jaunām zemēm to mantiskās vērtības dēļ ne tik ļoti to svētuma dēļ, tādēļ šo mērķi es neuzskatu par pareizi pamatotu.
Tātad, es izdaru secinājumu, ka , lai gan kristiešu sludinātie mērķi krusta karu uzsākšanai pirmajā mirklī šķiet pamatoti un atbalstāmi, tie patiesībā bija tikai maskas aiz kurām, cilvēki slēpa savu zvērisko vēlmi nogalināt un iegūt jaunas zemes savā īpašumā. Ideja aizstāvēt kristiešus un kristietību ir vērtējama pozitīvi, bet vēlme aizstāvēt svētās vietas ir drīzāk vērtējama kā kāre pēc zemes nevis pēc dvēseles šķīstīšanas.
…
