Suverenitātes un pārnacionālisma attiecības. Eiropas Savienības piemērs

Tādējādi, apkopojot visu iepriekšminēto un salīdzinot ar teoriju, atliek secināt, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, valstis ir zaudējušas savu iekšējo suverenitāti. Konstitūcijā noteiktajam suverenitātes avotam, tautai, ir ietekme uz notiekošajiem procesiem valsts iekšienē. Taču, ja tā atduras pret Eiropas Savienības politiku, tad priekšroka tomēr tiks dota otrajai. Tāpat būtiski minēt, ka lielākoties iedzīvotājiem tomēr ir relatīvi neliela ietekme uz lēmumiem, kas tiek pieņemti ES, pat ja tie tiešā veidā attiecas uz attiecīgās valsts darbību. Otrkārt, aplūkojot situāciju no legālās teorijas puses, jāsecina, ka arī šajā ziņā valsts ir zaudējusi daļu savas suverenitātes, jo noteikumi un likumi, kas tiek veidoti sīkākās valsts vienībās, organizācijās, valsts iestādēs u.c., ir pakļauti Eiropas Savienības normām. Taču tajā pašā laikā var teikt, ka no likumu viedokļa suverēnā vara ir konstitūcijai, kas ir saglabājusi savu pārākumu arī par ES likumiem. Treškārt, raugoties uz monopolu pār piespiešanas mehānismu jeb no varas teorijas viedokļa, jāsaka, ka arī šajā situācija ir salīdzinoši vāji saglabājusies valsts iekšējā suverenitāte. Taču šajā gadījumā izņēmums ir tas, ka Eiropas Savienība kā institūcija pati neīsteno šos piespiešanas mehānismus, tiem tikai jābūt saskaņā ar attiecīgajiem regulējumiem. Tādējādi valsts institūcijas no šāda aspekta raugoties saglabā savu suverenitāti kā īstenotājas, bet ne kā lielākās ietekmes īpašnieces. Līdz ar to, Eiropas Savienības kā pārnacionālas institūcijas darbība likvidē dalībvalstu iekšējo suverēnu pastāvēšanu, jo tai pieder augstākā vara un ietekme attiecīgajā teritorijā. …