Šis nepamatotais naids gadsimtu garumā un pašu radītais stereotips, ka viss, kas nāk no Vilkačiem ir slikts, aizdomīgs, sarežģī viņu pašu dzīvi. Protams, lasītājam, iepazīstoties ar romānu un tā varoņiem, kļūst skaidrs, ka šis naids ir lauku cilvēku māņticība, skaudība un, iespējams, nevēlēšanās atzīt, ka Vilkači ir prasmīgāki un strādīgāki saimnieki. Līdzīgi, kā V. Šekspīrā romānā „Romeo un Džuljeta”, Alīne un Dievlodziņu dēls Andrejs, naidojošu ģimeņu bērni, iemīlas, viņi cieš šī gadu simtiem krātā naida dēļ. Taču tad notiek kāds negaidīts pavērsiens, un nodeg abas saimniecības Vacā Dievlodziņa blēdības dēļ un tas izposta īpašumus un simboliski izbeidz arī naidu starp Vilkačiem un Dievlodziņiem. Šajā romānā ir attēlota cilvēka drosme un nevēlēšanās plūst pa straumi, padodoties stereotipiem, bet vēlme izmainīt to, kas ir bezjēdzīgs un nepamatotos. Tikai spēcīga cilvēka varā ir nepadoties stereotipiem un pierādīt apkārtējiem, ka tie ir nepamatoti un subjektīvi apgalvojumi.
A.Bels romānā „Būris” pauž atziņu: „Pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas,” tā ir arī ar stereotipiem. Cilvēki tos rod salīdzinot savu dzīvi ar apkārtējo cilvēku dzīvēm. Bet laimīgi ir tikai tie cilvēki, kas ir brīvi no aizspriedumiem. Kā jau noskaidrojām, ne tikai sievietes spēj akli mīlēt un ne vienmēr pārticis cilvēks var saukt sevi par laimīgu. Mums katram jāveido sava dzīve tā, lai tās beigās nekas nebūtu jānožēlo. Lai dzīves beigās nebūtu jāatskārš, ka zaudējām jaunības mīlestību, mantkārības dēļ, ka sāpinājām savus tuvākos. Lai vīrieši neizmantotu sieviešu jūtīgumu un spēju akli uzticēties mīļotajam, bet spētu tik pat patiesi mīlēt.
…
