Man bija piecpadsmit gadu, kad es sapratu, ka attiecībās ar meitenēm esmu pats kautrības iemiesojums. Kā jau pusaudzim šādā vecumā pieklājas, interese par pretējo dzimumu bija milzīga, taču sasodītā kautrība neļāva īstenot nomoda sapņus.
Kad kādā skolas ballītē vēlējos uzlūgt uz deju iepatikušos meiteni, nekādi nespēju saņemt dūšu iet un izdarīt iecerēto. Tādās reizēs es muļķīgā kārtā sevi „kodēju”: „Tā, kad būs piedziedājums, tad gan iešu!” Bet izskanēja gan piedziedājums, gan arī pati dziesma, taču es stāvēju turpat, kur iepriekš. Un kas bija pats nejaukākais – kamēr es tā minstinājos, kāds cits jauneklis nereti man aizsteidzās priekšā un nocēla meiteni tieši tajā brīdī, kad likās – es jau eju! Nācās vai nu gaidīt, kad čalītis dāmu atved atpakaļ uz vietu, un nākamajā dejā pasteigties pirmajam, vai arī žēli noskatīties zaudējumā un nolūkot sev kādu citu „upuri”. Bet manas neizlēmības dēļ arī citas brīvās meitenes galu galā tajā vakarā vairs nebija dabūjamas.
Tādās reizēs es bažīgi lūkojos visapkārt: vai tiešām es vienīgais visā skolā esmu „apbalvots” ar šo kautrības nastu? Man par vāju mierinājumu, es tāds nebiju viens – šur tur pa deju zāles kaktiem varēja nomanīt bēdu brāļus ar tikpat izmisušu skatienu kā man.
Tā tas nevarēja turpināties. Kaut kas bija jāizdomā. …