Vējš vēl aizvien pieņēmās spēkā un šķita, ka debesis ar zemi jūk kopā. Vistrakāk šī kārtējā dabas stihija šķita plosāmies Rīgā, neizskaidrojamu iemeslu dēļ tieši Čaka ielā, pa kuru Ivars ar iepirkumu maisiņu devās mājup uz savu dzīvoklīti. Iela bija pārvērtusies par tādu kā ventilatora cauruli, caur kuru vējš dzina visus iespējamos un neiespējamos sadzīves atkritumus.
Uzrāvis kapuci uz galvas, trīsdesmitgadīgais vīrietis, ik pa brīdim atmezdams no sejas vēja sviestās drazas, sparīgi soļoja pa ielu. Kad viņam šķita, ka tūlīt jau šis murgs beigsies un viņš mierīgi varēs atlaisties dīvānā savā klusajā un omulīgajā dzīvoklītī un paņemt rokās pirms kādas stundas uzmesto jaunā stāsta melnrakstu, lai papildinātu to ar svaigām idejām, viņa uzmanību pēkšņi saistīja briesmīga dārdoņa aiz muguras. Atskatījies viņš ieraudzīja kūleņojam milzīgu skārda plāksni, kas, atrauta no kāda paputējuša nama jumta, tagad vēja nesta ar baismīgu spēku joņoja no vienas ielas malas uz otru, dragādama visu, kas gadījās tās ceļā. Netika žēlotas ne ceļa zīmes, ne luksofori, kādai ielas malā novietotai automašīnai vienā acumirklī tika nocirsts atpakaļ skata spogulītis un tā nobrāzti sāni, ka tās īpašniekam, ieraugot nodarīto skādi, sirdsklauves būs garantētas. Nākamajā brīdī šis bleķa gabals teju nenotrieca no kājām kādu vientuļu gājēju, kurš par laimi tomēr laikus paguva palekt sānis. Bail pat iedomāties, kas būtu varējis notikt, ja cilvēks neizvairītos no šīs „žiletes”... Bet ar to šim vēja dzītajam monstram vēl bija par maz. Tagad tas, uzlidojis gaisā, iepiņķerējās trolejbusu strāvas vados un izraisīja vēl neredzētu uguņošanu: zilas, sārtas un baltas elektriskās dzirksteles šķīda uz visām pusēm līdzīgi jaungada salūtam.…
