Starptautiskās publiskās tiesības

Valsts veidošanās procesā starptautiskā līmenī pieņemts valsti atzīt kā faktisku veidojumu – de facto, kā tiesību aktos nostiprinātu tiesībspējīgu, rīcībspējīgu objektu – de jure. Valsts atzīšana de facto ir attieksmes izrādīšana, kura liecina par valsts atzīšanu. Šī attieksme norāda uz to, ka pret šo veidojumu attiecas kā pret valsti. De facto ir latīņu izteiciens, kas nozīmē "saskaņā ar faktu" jeb "faktiski". Tieslietās tas nozīmē "praksē, bet ne obligāti saskaņā ar likumu". Tā var izpausties kā starptautisko līgumu noslēgšana un tamlīdzīgi. Savukārt atzīšana de jure ir valsts un tās valdības tiesiska (juridiska) atzīšana. Valsts ir tiesībspējīga un rīcībspējīga. Atzīstot valsti de jure, valsts, kas to dara, oficiāli pauž savu piekrišanu valsts veidošanai, izrādot atbalstu. Latīņu valodā "de iure" un nozīmē "saskaņā ar likumu". Pastāv arī tāds attiecību modelis kā ad hoc, kas ir izveidots uz brīdi konkrēta jautājuma risināšanai. Šajā gadījumā valsts stājas ar šo veidojumu sakaros, bet neatzīst to par valsti. Pēc tam, kad attiecības tiek noregulētas, šis veidojums vairs valsti neinteresē. Jautājuma risinājums nevar būt par pamatu valsts atzīšanai. Ad hoc tiek attiecināts arī uz tādiem veidojumiem kā pagaidu komisijas konkrētu jautājumu izlemšanai, noregulēšanai.
Valstij kļūstot par starptautisku pilntiesīgu tiesību subjektu, jāiekļaujas vispasaules likumpaklausīgā sabiedrībā, pievienojoties starptautiskajiem tiesību aktiem, kas sekmē valsts ārpolitikas izaugsmi. Valstij ir tiesības uz politisko neatkarību, neiejaukšanos iekšējās lietās, teritoriālo neaizskaramību, pašaizsardzību, diplomātisko pārstāvniecību, līgumu slēgšanu u.c.
…