1993.gadā ar Mārstrihtas līgumu Eiropas Kopiena tika oficiāli pārdēvēta par Eiropas Savienību. Reāli iesākās jauns posms šīs organizācijas darbībā, ko var raksturot kā patiešām ievērojamu Eiropas apvienošanu. Tomēr Eiropas vienotības ideja sāka izplatīties jau pagājušā gadsimta 30.gados.
Jau pirmskara periodā Eiropā bija idejas par vienotu Eiropu, kas sekmīgi varētu konkurēt ar ASV. Tas bija laiks, kad ideālistu uzskati vēl nebija sagrauti, līdz ar to tā bija laba augsne šādām idejām. Ievērojamākie politiskie “filozofi”, kuri uzsāka ideju par Eiropas Savienotajām valstīm bija francūži Žans Monē, Aristīds Briāns un itālis Spinelli. Diemžēl 2.Pasaules karš nobremzēja šīs idejas, lai arī tieši kara laikā notika pirmā reālā tuvināšanās Eiropas robežās. Tas bija Anglijas un Francijas sadarbības līgums. Tomēr 2.Pasaules kara beigās situācija Eiropā nemaz nelikās tik cerīga, lai atkal atsāktu Eiropas vienotības ideju. Vācija un Francija savā starpā “plēsās” par kontribūcijām, abu tautu starpā bija milzīgs naids. Anglija it kā atbalstīja šādu ideju, tomēr reāli norobežojoties no vienotās Eiropas. Lai arī Čērčils- Anglijas premjerministrs vairākkārt aicināja Eiropu sadarboties, tomēr pats arī norādīja, ka Anglija paliks ārpusē- kā tilts starp ASV un Eiropas Savienotajām Valstīm.
Tomēr tieši amerikāņi bija tie, kuri piespieda Eiropu sadarboties. Tas bija Maršala plāns, kura mērķis bija palīdzēt izpostītās Eiropas atjaunošanā- lai gan faktiski tam bija jānovērš komunisma draudi kontinentā.
Līdz ar to jau 40.gadu beigās Eiropas vienotības idejas atdzima un tas pats Žans Monē piedāvāja Vācijai un Francijai “neiedomājamu” līgumu. Lai sekmētu ogļu un tērauda ražošanu, šo valstu starpā tika noslēgta Eiropas ogļu un tērauda kopiena. Tas notika 1950.gada 9.maijā, kas arī tiek uzskatīta par vienotas Eiropas dzimšanas dienu.
Nākamais posms drīzāk uzskatāms par neveiksmi.
…
