Ir agrs rīts. Skola ir tukša. Neviena netraucēts es pamostos un kārtīgi izstaipos. Es esmu pilnīgi viens, ja atskaita skolas dežurantu, kas vēl guļ. Jūtos priecīgs, jo beidzot ir arī pārgājušas sāpes muskuļos, kuras es biju ieguvis sporta stundas laikā. Sāku apzināties to, ka vēders liek par sevi manīt, tāpēc saprotu, ka nāksies likt lietā iegūtās prasmes, lai remdētu izsalkumu. Sāku es ar to, ka es izlienu ārā no pagrabstāva tālākā stūra cauruma sienā. Redzēdams to, ka saule vēl nav uzlēkusi – ir tumšs, droši, nebaidoties no tā, ka mani varētu kāds ieraudzīt, sāku ikdienas gaitas. Kā jau katru dienu, sāku dienu ar rīta rosmi, cik vien ātri var – skrienu uz ēdnīcu. Nākas pamatīgi nopūlēties, lai tiktu pa durvju apakšu iekšā ēdnīcā. Nākošais pārbaudījums – skriešana pa logu palodzēm līdz virtuvei. Nākas lēkt no vienas palodzes uz otru, tad vēl uz nākošo – un tā, līdz neesmu klāt. Pie pēdējās palodzes jau sāk trūkt spēka, secinājums – nepareiza elpošana, kuras rezultātā man trūkst gaisa, bet šāds secinājums man neiet pie sirds un es noveļu vainu uz to, ka es par maz esmu trenējies, drīzāk gan – par maz esmu ēdis, kā jau katram sportistam, arī man jāēd ir daudz, bet es tādu diētu ieturu – ēdu tikai 2x dienā un tad tikai to, kas ir pieejams.…
