Spēļu teoriju izmanto, kā sabiedrisko attiecību (SA) realizēšanas modeli un lielākajā daļā gadījumu tas redzams brīdī, kad tiek meklēts kompromiss starp SA praktiķi un vienu vai vairākām auditorijām. Spēļu teoriju modeļi un metodes var tikt arī veiksmīgi pielietotas pārbaudot dažādus pieņēmumus, pieņemot standartus, analizējot rezultātus un atklājot kādu informāciju. (Botan, Hazleton, 173:1989) Patiesībā, spēļu teorijas vienlīdz labi var darboties gandrīz visās humanitāro un empīrisko zinātņu jomās. Tās ir tik pat kā universālas, jo to iespējamās darbības var pielāgot katrā dzīves situācijā. Tas ir kaut kas līdzīgs varbūtības teorijai, spēļu teorijas nepiedāvā konkrētus risinājumus, ar to palīdzību var vienkārši palielināt izredzes sasniegt savu mērķi.
Spēļu teorija ir salīdzinoši jauna pieeja dažādu risinājumu iegūšanai, par tās pamatu var uzskatīt 1928. gadu, kad Džons fon Neimanis (John von Neumann`s) publicēja savu minimaksa teorēmu, bet patiesu atzinību tā ieguva paeicoties fon Neimaņa (von Neoman) un Oskara Morgenšterna (Oskar Morgenstern) pubilkācijai ar nosaukumu: „Spēļu teoriju un ekonomiskā uzvedība”. Pagājušā gs. 50. gados sāka parādīties simtiem virsrakstu par spēļu teoriju pieeju sociālo problēmu risināšanai: sociologi izmantoja spēļu teorijas, lai pētītu kaulēšanos, diskusiju, sociālo mijiedarbību un konfliktu; antropoloģijas zinātnieki tās izmantoja, lai izprastu sociālo normu ietekmi, psihologi izstrādāja spēles, lai pētītu sadarbību, bet psihologi izmantoja dažādus spēļu teorijas aspektus, lai studētu stresu un atkarību. (Botan, Hazleton, 175:1989) .…