Es gribētu izteikt savas domas par to laiku dzīves iezīmju un pārvaldes metožu izplatīšanu no PSRS, atkarīgajā teritorijā, mūsu Latvijā.
Vēl pirms formālās Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā padomju okupācijas spēki kontrolēja mūsu valsts pārvaldes un īpaši iekšlietu struktūru darbu. Tas bija laiks no 1940. gada 17. jūnijam līdz 1941. gada 22. jūnijam. Viss sākās ar pārmaiņām valsts politiskajā dzīvē. Pirmā bija tā, ka jau 22. jūlijā Tautas seima pasludināja, ka zeme ir tautas īpašums, tas nozīmēja, zeme īpašumu nacionalizāciju.
Manuprāt, tā bija viena no lielākajām un sliktākajām pārmaiņām. Nacionalizācija, tas ir atņemt visu zemi, piesavināties visu cita mantu, bez nekādas atlīdzības. Es domāju, ka PSRS nebija tiesības valstij atņemt visu, kas tai piederēja.
Tālākās pārmaiņas sekoja Latvijas ekonomikā, tas bija banku, kredītiestāžu, lielo un vidējo tirdzniecības, rūpniecības un transporta uzņēmumu nacionalizāciju un pilnīgu konfiskāciju, tas atkal jau nozīmē, ka lielākā daļa uzņēmumu un iestāžu nonāca Maskavas pārraudzībā. Vēlāk arī cieta iedzīvotāji, kam tika atņemti visi naudas iekrājumi, vērtspapīri, privātie īres nami, var teikt viss, kas vairāk, vai mazāk bija saistīts ar naudu. Tas liecina to, ka faktiski tika sagrauta Latvijas finanšu sistēma.
Manuprāt, ka tas bija daudz par traku, mūsdienās mēs varam iekrāt naudiņu cik vēlamies, ar to varam nopirkt savus privātos īres namus, krāt uzņēmumiem un, kam citam, bet šajos laikos, krāt vairs nebija iespējams, jo viss, kas tev piederēja un, ko ar savu darbu pats paveici, tev vienkārši tika konfiscēts. Vai tas nav netaisni? Tieši šis likums man šķiet visdrausmīgākais, un tas, ka es nekādi nevarētu kaut ko tādu pieņemt.
