Katrā Grieķijas polisā bija savas politiskās autoritātes, savi likumdevēji. Atēnās šāda personība bija Solons (638.-558.g.p.m.ē.), likumdevējs un dzejnieks, kurš Atēnās licis pamatus antīkajai pilsonībai. Solons izstrādāja likumus, kas paredzēja parādu atcelšanu, kā arī aizliegumu ieķīlāt sevi. Viņš ieviesa tā saucamo īpašuma cenzu, pēc kura noteica pilsoņu tiesības un pienākumus, par pamatu ņemot katra ienākumus gada laikā, iedibināja zvērināto tiesu un ieteica vēl daudz citu pārkārtojumu. Par savām politiskajām darbībām, kā arī, par laikmeta pretrunīguma vērtējumu mēs varam lasīt Solona sacerējumos „Elēģija” un „Pašam sev”.
„(Olimpa dievi) atnesiet svētību man no laimīgiem dieviem, lai tautā
Visos laikos mans vārds godam vien pieminēts top”
Solons kā vienu no cildenākajām vērtībām uzskata godu un taisnīgumu. Turpretī negodīgumu viņš uzskata par zemisku īpašību. Viņš pietiekami augstu vērtē mantisko labumu tikai tad, ja tas ir iegūts godīgā ceļā:
„Vēlos, lai būtu man nauda un manta, bet netaisni iegūt
Negribētu es tās – drīz vien tam sekotu sods (...)
(...) Netaisni gūtais jo drīz mirstīgam cilvēkam gaist.”
Tas vien liecina, ka Solons uzskatīja, ka negodīga un ļauna rīcība nepaliks nesodīta. Negodīgā ceļā iegūta manta laimi nenesīs. Un cilvēks var dzīvot laimīgi un saticībā ar sevi tik tad, ja tas rīkojas godīgi pret sevi un apkārtējiem. Tā lai gan citi var viņu cienīt, gan pats sevi.
Solons ciena un augstu vērtē dievības, jo sevišķi Zevu. Atēnās liela nozīme tika veltīta dievībām. Cilvēki (Solons nebija izņēmums) tās pielūdza, godāja un arī baidījās no tām.
…
