Sokrāts bija liela mīkla saviem laikabiedriem, kā arī tagad ir mums. Tā kā Sokrāts atzīts par ievērojamāko grieķu filozofu, nekādi nevaru nosaukt viņu par noziedznieku. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet maz tādu cilvēku, kas pret viņu būtu vienaldzīgi. Tādēļ vien, manuprāt, viņš nopelnījis varoņa titulu.
Sokrāts dzima un auga parastā Atēnu ģimenē, tai pašā laikā Sokrātam piemita īpašības, kas viņu atšķīra no pārējiem pilsoņiem un no visa tā, ko atēnieši atzina par “pareizu, vispāratzītu”. Sokrāts bija ļoti neglīts – neliela auguma un drukns, ar īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un izliektu pieri. Gan Sokrāts pats, gan viņa skolnieki mērķtiecīgi akcentēja šo neglītumu kā Sokrāta savdabīguma apliecinājumu. Tam arī kalpoja skolnieku aprakstos izplatītais Sokrāta salīdzinājums ar Silēnu – pus cilvēcisku, pus dzīvniecisku mitoloģisku būtni ar atbaidoši neglītu ārieni, bet neizsīkstošu jaunrades spēku; šis salīdzinājums ietvēra sevī arī norādi uz Sokrāta ne gluži cilvēcisko, pat pārcilvēcisko dabu, kas izpaudās viņa daimonijā. Taču tas viņu neatturēja no iziešanas sabiedrībā un savu zināšanu nodošanas tai.…