Cilvēks, kas bija mīkla saviem laikabiedriem, ir neizprotams arī daudziem pētniekiem mūsdienās. Pat Sokrāta skolnieki nebija vienprātīgi atzinumos par savu skolotāju, jo izcilākais no tiem – Platons (427.-347. g. p.m.ē.) tiecās parādīt viņu kā domātāju (kas pievērsies Visuma un cilvēka esamības pamatproblēmām), bet cits skolnieks – filozofs, vēsturnieks un karavadonis Ksenofonts (ap 430.-354. g. p.m.ē.) – centās pārliecināt lasītājus, ka Sokrātu galvenokārt esot interesējis cilvēks tā ikdienas dzīves priekos un bēdās, cilvēks ar alkām pēc laimes un taisnības. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet laikam jau – kas bija pats svarīgākais – maz, tik tiešām maz bija tādu cilvēku, kas pret viņu būtu pilnīgi vienaldzīgi. "Es zinu, ka es neko nezinu", viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis Sokrāta apgalvojums bija spēle: viņš mēdza ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem (tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina).
Viņš steidzies uzdot trīs jautājumus savam sarunu biedram, vēl pirms runātājs muti paspējis vērt. Pirmais – vai tas, ko tu vēlies teikt, ir patiesība?…