Šī traģēdija, manuprāt, ir saistoša ne vien ar to, ka spēj sniegt izvērstu cilvēku likteņu, pat nolemtības atainojumu, bet arī ar to, ka spēj rādīt un apspēlēt visos laikos aktuālas problēmas. Sofokls meistarīgi atainojis to, cik savādas mēdz izvērsties dzīves situācijas, kad, piemēram, godīgo starpā mitinās slepkava, kas ir par pamatu visu kopējam postam un nelaimēm. Šādu situāciju neviens pat neapjauš, it īpaši šādā gadījumā, kad šis neatklātais noziedznieks tiek vērtēts augstāk par visiem citiem, cienīts un godāts.
Sākotnēji lasītājam varētu šķist, ka Oidipa pūles un apņēmība sameklēt un sodīt vainīgo ir kā nepieciešamība, kā pateicība par gūto troni, laulības gultu un arī bērniem, taču darba gaitā atklāsies šo notikumu amorālā daba, absurds, jo noslēgumā top skaidrs, ka dēls ieguvis ne vien tēva varu, bet arī tā sievu.
Brīžiem Oidips parādās kā cēla rakstura cilvēks, kam piemīt cilvēkmīlestība un cieņa pret citiem. Arī sākumā viņš pats sevi pozicionē kā ļaužu labvēli, palīgu, draugu. Tas savā ziņā veido spēcīgāku kontrastu starp to tēlu, kas parādās, kā iespējamais glābējs un šo pašu tēlu, kas citādākā situācijā ir slepkava un noziedznieks – tik krasas pārmaiņas šķir traģēdijas sākumu un noslēgumu.
Traģēdijas ietvaros pierādās arī apstāklis, ka pasaule ir šaura un likteņa pavērsieni – neparedzami. Cilvēks nekad nevar zināt, ar ko tam nāksies saistīties nākotnē. …
