Brīvi skicējot, modernais Oidipa variants varētu būt sekojošs. Stāsta varonis Oidips apmeklē, piemēram, zīlnieci, kuru tam ieteikuši vairāki draugi kā ļoti spējīgu pareģotāju. Zīlniece viņam pastāsta, ka viņš nogalinās savu tēvu, apprecēs māti un kļūs vājprātīgs. Stāsta turpinājumā šis pareģojums palēnām apņem Oidipa prātu un kļūst par apsēstību. Šī apsēstība iekļauj visu iespējamo: slepenas DNS analīzes kā mēģinājumu saprast, vai viņš ir īstais bērns ģimenē, paskatīties uz tēvu un apsēsti domāt, par ko viņš tēvu varētu neieredzēt, lai to nogalinātu, paskatīties uz māti un mēģināt „saprast”, kādēļ viņa būtu tā izredzētā sieviete, mēģināt rast pamatojumu, ka mātei viņš ir nozīmīgāks nekā tēvs, apdomāt iespējas apprecēt radinieku mūsdienu informācijas un datu bāzu laikmetā, plānot, kādā veidā nogalināt tēvu, lai paliktu nesodīts un varētu apprecēties, utt. Un visam kā punkts uz „i” – Oidips atklātu „nejaušu” sakritību ar sengrieķu mītu par varoni, kuru sauca tā pat kā viņš un kurš šajā stāstā savu pareģojumu arī piepildīja. Šādā aspektā mēs redzam, ka šis pareģojums, šis liktenis eksistē varoņa prātā un ir kļuvis kā ļauna apsēstība, kas indē Oidipa prātu un kuras rezultātā viņš pats arvien vairāk tuvojas robežai uz ārprātu. Šo tuvošanos ārprātam varētu paspilgtināt ar halucināciju ainām par sengrieķu Oidipu – kā viņš ir rīkojies toreiz, sen senos laikos. …
