Šādā vērtēšanas procesā piedalās gan skolēns, gan skolotājs. Viņi kļūst par sadarbības partneriem, jo atbildība par sadarbību jāuzņemas abām pusēm. Ja skolēns un skolotājs vienojas, ka vērtēšanas uzdevums ir katra personības individuāla attīstība, tad kopīgi jāatrod arī atbildes uz šādiem jautājumiem.
Skolotājam jādod iespēja skolēniem vērtēt sevi mācību nodarbībās. Tādējādi skola veicina skolēna patstāvību, veido pozitīvu attieksmi pret mācībām, motivē. Lai pilnveidotu šo pieredzi, tiek izstrādāti skaidri vērtēšanas kritēriji. Pretstatā situācijai, kad skolēns, saņemot darbu ar vērtējumu “nepietiekami”, neko tā arī neuzzina par padarīto un sasniegto, pirms tēmas mācīšanās tiek izvirzīti kritēriji: kam kā jābūt, lai konstatētu, ka mācību viela ir apgūta. Šāda pieeja veicina prasmi novērtēt ne tikai sevi, bet arī citus. Kritēriji ir kā orientieri mācību procesā, un līdz ar to vērtēšana nav atkarīga no autoritātes un sociālajām attiecībām.
Pašvērtējums ir pamats noslēdzošajai sarunai ar skolotāju un klasesbiedriem par paveikto. Ja skolēniem ar skolotāju izveidojušās labas pavērtēšanas tradīcijas, ir vieglāk veikt arī kopvērtējumu, kas ir gan pašvērtējuma, gan cita vērtējuma rezultāts, ko skolotājs apkopo.
Skolotāju prasme pašiem novērtēt savu darbību ir nepieciešama, lai varētu uzlabot savu profesionālo darbību, kā arī izvērtēt mācīšanās procesa rezultativitāti. Savukārt skolēns iemācās analizēt savu darbību un rezultātus, paredzot mācīšanās nākamos soļus.
…
