Socioloģija (no grieķu socio – sabiedrība, lats. logos – vārds, zinātne) ir zinātne par sabiedrību. Tas kopējai definēšanai ir daži precizējošie paskaidrojumi: 1) zinātne par sociālām sistēmām, no kurām sastāv sabiedrība; 2) zinātne par sabiedrības attīstības likumsakarībām; 3) zinātne par sociāliem procesiem, sociāliem institūtiem, sociālām attiecībām; 4) zinātne par sociālu struktūru; 5) zinātne par samaņas dzinējspēkiem un ļaužu uzvedības kā pilsoniskas sabiedrības locekļu. Pēdējā definēšana ir relatīvi jauna un viņu arvien vairāk sadala daudzi sociologi. Pamatojoties uz tā socioloģijas definēšanas, tās priekšmets ir sociālu parādību un procesu kopums, raksturotāji reālu sabiedrisku samaņu visā viņa pretrunīgajā attīstībā; darbība, īstena ļaužu uzvedība, kā arī nosacījumi, kuri iespaido uz sabiedrības attīstību un funkcionēšanu sociālekonomiskas, sociālpolitiskas un garīgas dzīves sfērās.
Termins «socioloģija» taisnā jēgā nozīmē «zinātne par sabiedrību» vai «mācība par sabiedrību». Pirmoreiz viņu izlietoja franču filozofs Ogjust Kont 1842.gadā. Tas bija lielu atklājumu laiks dabaszinātnu jomā, kas iespaidoja uz zinātnieku pasaules uzskatu.
Socioloģijai jābūt pozitīvai, ir jāatbalstās uz pieredzi, novērojumu. Konta ideja - pielīdzināt sabiedrības studēšanu dabas studēšanai. Ideja piedzima Francijā XVIII gadsimta vidū. Francija pārnesa īsā laikā 3 revolūcijas - tie ir priekšnoteikumi, lai studētu sabiedrību un viņa izmaiņas. Tāpat iespaidoja dabaszinātnu attīstība: ja cilvēki iemācījās saprast dabas likumus, tātd var studēt sabiedrības attīstības likumus.
Socioloģijas projekts Konta paredz, ka sabiedrība ir īpaša būtība, teicama no indivīdiem un valsts un pakļauta personīgajiem dabiskajiem likumiem. Viņam bija raksturīga empīriska pieeja pie socioloģiskas zināšanas.
…
