Sociālo zinātņu filosofiskās problēmas

Temats "Sociālo zinātņu filosofiskās problēmas" liek mums pirmām kārtām pievērst uzmanību, kas tām visām kopīgs. Kas kopīgs tādām zinātnēm kā socioloģijai, psiholoģijai, pedagoģijai, vēsturei, filosofijai, politoloģijai? Mūsu izpratnē, šī darba ietvaros, kopīgais pirmām kārtām ir valoda. Valoda kā izziņas un saziņas līdzeklis. Valoda kā indivīda apziņā pastāvošs priekšstatu kopums, kas spēj tuvināt indivīdu patiesībai, vai likt šķēršļus tās izzināšanai.
Valodas nozīmei un būtībai, vai pareizāk sakot nozīmēm ir tikusi pievērsta uzmanība jau gadsimtiem ilgi. Atšķirīgs skatījums uz to ir vērojams Austrumu un Rietumu filosofijā. Ar valodu saistītie jautājumi Rietumu filosofijā un kultūrā īpašu aktualitāti ieguva sākot ar 19.gs. beigām un turpinās līdz pat mūsdienām. M.Kūle, R.Kūlis savā darbā "Filosofija" atzīst valodu par vienu no mūsdienu sociālo zinātņu un galvenokārt filosofijas pamatproblēmām. 20.gadsimtā parādās fundamentālas valodas filosofiskās koncepcijas. Kā atzīmē M.Kūle, R.Kūlis [3;547] mūsdienu valodas filosofija nav tikai un vienīgi filosofija par valodu. Tā ir filosofija, kas runā par pieredzi, jēgu, vēsturi, cilvēka esamību, komunikāciju, sabiedrību, varu, raugoties uz šīm tēmām no valodas skatu punkta. Mūsdienu filosofija ir pārliecināta, ka apziņā veidojas valodiski izprasta pasaules aina. Tā rodas neapzināti, pēc tās valodas iekšējiem likumiem, kurā mēs domājam un sarunājamies. Cilvēks ir savas valodas varā. Valodai ir daudz lielāka vara nekā mums liekas. Valoda nosaka pasaules ainu, ietekmē domāšanas norises, stimulē vai traucē saziņu, veido saprašanās procesu. Tiek uzskatīts, ka valoda ir radusies no apziņas priekšmetiskuma.

…