Lai kļūtu par labu sociālo pedagogu, ir nepieciešama spēja dot, nesaņemot pretī, kā arī spēja „neievainot” sevi un neļaut citiem „grauzt” savu palīdzīgo roku.
Manī ir pietiekami daudz degsmes un neatlaidības, lai turpinātu ceļu līdz profesijai sociālais pedagogs, zinu arī to, ka tas prasa stingru emocionālu noturību un sava rakstura izturības pārbaudi. Visas vajadzīgās zināšanas un prasmes mums „uzliek uz galda” pasniedzēji un mudina tās paņemt. Tas jau ir mūsu ziņā, cik daudz un ko tieši ņemt un „apēst”, lai „sagremotu” šo zināšanu daudzumu.
Tomēr ar zināšanām vien nepietiek, ir vajadzība pēc praktiskām iemaņām, kuras katrs var pilnveidot savā veidā. Savas izaugsmes ārpusskolas es vērtēju tikpat nozīmīgas, cik lekcijās pavadīto laiku. Vispirms ir jāsaņem teorētiskas zināšanas, lai tās varētu pielietot un apstrādāt praksē. Uzskatu, ka apmeklējot bērnu namus un pansionātus ir iespēja kaut nedaudz ieskatīties acīs savai izvēlētajai profesijai un interesei turpināt iesākto, jo tieši praktiskās izziņas avoti spēj iedvest dzinuli neapstāties pie iesāktā un paveiktā. Cenšoties izmantot piedāvātās iespējas iepazīt savu profesiju, būs sapratne par to, kādā tieši jomā ir vēlme sevi pilnveidot un „ziedot”.
„Cilvēka psihiskā attīstība turpinās līdz viņa dzīves beigām, viņa patība nekad nav gatava” [3, 102]. Tas ir iemesls neapstāties pie iegūtām zināšanām, bet iet vēl tālāk, iemantojot gudrības mīlestību. Savas iespējas sevi pilnveidot un attīstīt saskatu aktīvi iesaistoties un iedziļinoties pasniedzēja teiktajā, sasaistot to ar savām iespējām un sevi, kā arī jau tagad nebaidīties iepazīt un kontaktēties ar cilvēkiem, bez kuriem sociālā pedagoga darbs nav iedomājams. Proti, brīvprātīgi iesaistoties palīdzēt bērnu namā, pansionātā vai invalīdu centrā, tā jau ir izaugsme par soli uz priekšu tajā pasaulē, ko pilnībā un pamazām jāiepazīst katram topošajam sociālajam pedagogam.
…