Cilvēks ir sociālā un dabas būtne, ar savu raksturu, temperamentu, tautību un reliģijas piederību. Cilvēka dzīves līmenis ir atkarīgs no viņa apkārtējās vides, izglītības, ģimenes sastāva, materiālā stāvokļa.
Katrs cilvēks, vai viņš ir pensionārs, bērns, pieaugušais vai pusaudzis, var nonākt dzīves krīzes situācijā. Tieši šajā brīdī vajadzīgi cilvēki, kuri var palīdzēt iziet no tās “bezcerīgās” (kā viņiem šķiet), krīzes situācijas. Tādi cilvēki esam mēs – sociālie darbinieki.
Divu istabu dzīvoklī: vienā istabā dzīvo Lāsma (46 g.) un viņas dēls Aivars (17 g.), otrā – Lāsmas meita Ieva (24 g.), Ievas vīrs Raitis (25 g.) un viņu dēls Dins (5 g.). Lāsma ir otrās grupas invalīde, saņem invaliditātes pensiju, Aivars ne strādā, ne mācās. Ieva mājās pieskata Dinu. Raitim nav patstāvīgas nodarbošanās, tikai pagaidu darbi, jo noteiktu darbu strādāt nevēlās. Apmēram gadu nav maksāti komunālie pakalpojumi un īres maksa, atslēgts telefons. Ģimenei draud izlikšana no dzīvokļa. Bieži naudas trūkuma dēļ notiek strīdi. Nauda, ko nopelna Raitis, pārsvarā tiek tērēta pārtikas un apģērba iegādei.